Moto: Ai, Dieviņi, ai, Dieviņi,
Laivinieku māmulīte!
Stāvu, stāvu laiviņāji,
Vilnis sita galviņāi.
Ko nu, brāļi, darīsim,
Ūdens nāk laiviņā?
Ņemsim šķēres, cirpsim matus,
Bakstīsim laivas galu.
(L.t.dz.)
Iedomāsimies laikus senā, senā aizgājībā. Laikus, kad modē bija Ādama ģērbs, pinkaini mati, neartikulētas skaņas, kad visu noteica plaušu vitālā kapacitāte un dūres smaguma spēks. Jāāāa – tie bija labi laiki. Domāju – ne viens vien lasītājs, ikdienā civilizēts un akurāts, ir gremdējies sentimentālās atmiņās (pareizāk – fantāzijās) par “vecajiem labajiem laikiem”, kad visa dzīve bijuse nesteidzīga pludināšanās laivā pa likteņupi harmonijā ar to un visu apkārtējo.
Izrādās, ka ir daži cilvēki (pareizāk – cilvēku grupa vai vēl pareizāk – cilvēku pūlis), kas nesamierinās ar pliku nostaļģiju pēc vienkārša un primitīva dzīvesveida. Šie ļaudis sakravā ceļasomas un dodas izbraucienā pa kādu mežonīgu upi kādā tālā, tālā Latvijas nostūrī. Jāpiebilst, ka šo radniecīgo ļaužu kopienu sauc par ģeogrāfiem, bet pašu notikumu – par ģeoralliju. Kārtējo. Šoreiz – pa Rūju, kuru pieveikt gribēja vairāk nekā 130 drošsiržu:
Sen dzīros, nu es iešu
Ar Ziemeli spēkoties:
Ūdens putu kreklu vilku,
Smalku niedru kažociņu.
Tikai šis stāsts nebūs par gigantisku mugursomu, laivu, telšu, guļammaisu un ģeogrāfu pārlādētu vilcienu Rīga–Valmiera posmā un tajā palikušo samutēto daiļo konduktorīti. Arī ne par Valmieras sabiedrisko autobusu, kurš sev pašam par pārsteigumu spēja sablīvēt un virzīt nepieciešamajā virzienā tik lielu ļaužu un mantu masu. Jāteic gan, ka līdz Naukšēniem (6 km no Rūjienas) buss pārvietojās, vairāk pateicoties jautro dziesmu, ne motora dzinēja spēkam. Nē, nestāstīšu par to, kā ģeogrāfi pirmajā vakarā slēja savas neilona mājvietas un veidoja paši savas mazās apkures sistēmas, bet tie, kuru prātus un sirdis jau sutīgais autobusa gaiss bija sakarsējis, labu guļvietu atrada tuvējā grāvmalē:
Es apgulu saldu miegu
Rūjas upes maliņā:
Dzied akmens, raud ūdens,
Vēja māte gavilē.
Centrā tika sakurts lielais uguns-kurs, pie kura leģendārais rallija veterāns Inguss Liepiņš nolasīja savu leģendāro atklāšanas runu, aplausiem skanot vai pēc katra vārda. Varbūt jāpiebilst, ka viņš glabā desmit gadu senus notikumus rallijā pa šo pašu upi, kad, kā pats atminas, dalībnieku bijis divreiz mazāk, zāle – trīsreiz zaļāka un ūdens – daudz slapjāks. Lai gan par pēdējo vēl var strīdēties, jo to, cik tas ūdens šoreiz slapjš, uz savas personīgas ādas pilnībā izbaudīja ne viens vien rallists, gadoties mazām likstām vai vienkāršai neuzmanībai:
Nezinu, vai vērts pārstāstīt nākamās dienas jautros notikumus, jo katram dalībniekam tie bija citādi jautri, bet pārējos lasītājus pārstāsts nu ne mazākajā mērā netuvinās klātbūtnes efektam. Atklāšu tikai, ka šīs trīs skaistās zeltītā rudens dienas, kuras varēja pavadīt absolūtā dīkdienībā, rāmi plūstot pa mierīgo Rūju un skatoties krāšņo koku galotnēs, varēja salīdzināt ar atgriešanos saulainajā bērnībā, kas nepazīst ne rūpju, ne raižu, vienīgi prieku un gaviles:
Uz ūdeņa laizdamies,
Apīņotu alu dzēru,
Lai iet mana dvēselīte
Kā apīņa galvanīte.
Tomēr ģeogrāfi nebūs ģeogrāfi, ja aprobežosies ar mierīgu peldēšanu laivā. Ne velti noslēgumā nomināciju “Rallija cundurs” izvēlēties ir visgrūtāk. Nedaudz adrenalīna līmeni klātesošajiem paaugstināja pārdrošnieks, kas ar savu laivu metās lejup pa slūžām pretī akmeņiem un veica to tik profesionāli, ka izpelnījās neviltotus aplausus.
Straujas upes stūrmaņam
Par galviņu viļņi sita.
Tam bij jemti aires galu
Ar abām rociņām.
Nu nevar, nevar izstāstīt visskaistāko rallija brīdi, kad apaļais mēness pagrieza savu bālo vaigu pret pļavu, kurā dzirkstīja ugunskuri, ap kuriem sasēdušās radniecīgās dvēseles piedzīvoja brīnumu: pretējā upes krastā esošās Jeru klintis atdzīvojās, iemirdzoties sīkās uguntiņās un it kā aicinot sev tuvāk. Tie, kas nespēja pretoties šim maģiskajam aicinājumam, pārvarēja lielo straumi un pārirās pretējā krastā, lai ielīstu Jeru alā un sajustu sevī sentēvu balsis. Likās, ka esi ielīdis kādā citā laikmetā, pat tavs ķermenis vairs nav materiāla, funkcionējoša sistēma, bet gan ēteriska viela, gatava tūlīt izlidot pa visniecīgāko spraugu. Jā – tā bija mistikas aizplīvurota nakts, kad visi ģeogrāfi ļāvās spēcīgās uguns stihijas hipnozei un uz brīdi nebija tādi, kādus sevi domāja esam.
Ak, jā, par ko tad galu galā ir šis stāsts? Par to, ko īsti nevar uzrakstīt. Par sajūtām, kādas pārņem, esot tālu no sev ierastās vietas, tālu no oficiālām sarunām, pragmatiskiem darbiem un citām bezjēdzīgām nodarbēm, kas aizņem lielāko daļu mūsu dzīves. Tāpēc tie, kas savu patieso primitīvo būtību ir dziļi, dziļi sevī nomākuši, ģeorallijā to var atklāt no jauna, un tad jau izbrauciens pie Mātes Dabas krūts kļūst par māniju, apsēstību, ieradumu vai vienkārši vitālu nepieciešamību. Jā – ar norunu, ka civilizācija netiks pamesta uz ilgu laiku, jo pēdējā dienā, vērojot no svaigā gaisa, dzidrā ūdens un sazin vēl kā nogurušos kāpējus autobusā, nāca prātā šādas jau mūsu sentēvu laikos pārbaudītas rindas:
Līgo, laiviņa,
Ved mani malā!
Gan biju līgojse
Ūdeņa vidū.
Pārpublicēts no foto.lu.lv.
Autore: Vērotāja (pele@latnet.lv)
